RĪGA (Latvija) - Lukam Banki līdz 2018. gadam nebija pieredzes ārpus Itālijas robežām. Ja runājam par darbu ar pieaugušo valstsvienībām, viņa dzīves gājumā nekā nebija atrodama.
Taču tad pienāca 2021. gads.
Viņa telefons iezvanījās laikā, kad viņš bija iegrimis savā pirmajā trenēšanas pieredzē otrpus okeānam, pārstāvot Longailendas "Nets" treneru korpusu G-līgā, Orlando "burbuļa" laikā.
Klausules otrā pusē bija Latvijas Basketbola savienības (LBS) ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss, kurš pie Banki bija spēlējis Triestē 2000./01. gada sezonas laikā. "Vai tu nevēlētos trenēt mūs?", atskanēja jautājums no Atlantijas okeāna otras puses.
Pieaugušo valstsvienības vadīšana bija trūkstoša sadaļa Banki karjerā. Viņš gan bija pavadījis kādu laiku kā Itālijas jauniešu izlašu sistēmas vadītājs un kā Simones Pjanidžiani asistents 2009./10. gadā.
Tiesa, pirms došanās uz ASV viņš bija uzņēmies izaicinājumus ārzemēs ar Bambergu, AEK un "Lokomotiv Kuban".
Pēc trim pagājušiem gadiem šķiet, ka atsaukšanās uz šo telefona zvanu bija izcila ideja.
Garais ceļš no Pirmskvalifikācijas
Tuvojoties 2024. gada FIBA Olimpiskajam kvalifikācijas turnīram pašu mājās, "Arēnas Rīga" tribīnēs sagaidāms liels vilnis ar latviešu līdzjutējiem. Taču laikā, kad itāļu treneris tika apstiprināts kā valstsvienības vadītājs, joki bija mazi.
Pēc pārsteidzošās piektās vietas 2017. gada FIBA "EuroBasket" čempionātā, zaudējot Slovēnijai neaizmirstamā ceturtdaļfināla cīņā, latvieši nespēja iekļūt 2022. gada FIBA "EuroBasket".
Izmaiņas bija vajadzīgas, un tas viss sākās, tiekoties ar Rumāniju pavisam citādā, pēdējos laikos nepierastā vidē.
Uzsākot dalību 2023. gada FIBA Pasaules kausa pirmskvalifikācijas turnīrā ar pandēmijas radītiem skatītāju ierobežojumiem, "Arēna Rīga" uzņēma jaunu Latvijas valstsvienības ēras sākumu. Tobrīd tikai nebija noprotams, ka šī ēra būs tik neticami sekmīga.
"Es atceros to spēli," saka Banki par savu debiju pret Rumāniju.
"Mēs ieradāmies ar tik daudz nezināmām lietām un jautājuma zīmēm nedaudz sirreālā atmosfērā "Arēnā Rīga". Mēs nekavējoties nostājāmies uz pareizajām sliedēm, jo mums spēles ievadā bija satriecošs 21-0 izrāviens."
"Tas man uzreiz palīdzēja saprast, kāda cilvēku grupa man sapulcēt apkārt. Es pat šajā sākumpunktā redzēju spēcīgo gribu un apņēmību, kas eksistēja katrā no viņiem, lai piepildītu uzdevumu kvalificēties FIBA Pasaules kausam," viņš piebilda.
Septiņi pirmās spēles dalībnieki (Dairis un Dāvis Bertāni, Artūrs Strautiņš, Klāvs Čavars, Andrejs Gražulis, Artūrs Kurucs, Kristers Zoriks) galu galā noslēdza pilno apli, iekļūstot Latvijas 12 cilvēku sastāvā 2023. gada FIBA Pasaules kausam.
"Tas varēja kļūt par ko vēsturisku, jo tas vēl nekad nebija noticis," Banki teica par potenciālo kvalificēšanos turnīram.
"To spēli atceros ar dažādām emocijām un ar mazliet neticamu atmosfēru tribīnēs. Galvenokārt es to salīdzinātu ar pašreizējo pieredzi – komandas uzreiz izrādīto satriecošo attieksmi laukumā."
Iekļūšana Eiropas kvalifikācijas turnīra posmā ar četrām uzvarām četrās spēlēs sešu dienu laikā pret Rumāniju un Baltkrieviju saprotamā kārtā nebija pietiekami daudz, lai palielinātu Latvijas izredzes. Par aizbraukšanu uz FIBA Pasaules kausu netika domāts pat saldākajos sapņos.
Taču tas bija sākums nevaldāmam spēļu nogrieznim.
"Tā grupa ar Lielbritāniju, Beļģiju un Serbiju, kuras tobrīd atgriezās no 2022. gada FIBA "EuroBasket", mūs šķietami nometa uz mazākas komandas lomu. Tā vietā mēs uzvarējām arī to grupu," viņš teica.
Neskatoties uz sākumā piedzīvotu zaudējumu ar viena punkta deficītu (100-101), komandas vadītājs dziļi sirdī zināja, ka notiek kaut kas vērā ņemams.
58 gadus vecais treneris spilgti atceras šo pirmo cīņu. Tas bija sākums atpazīstamai Latvijas spēles manierei, kas tika veidota šī trīs gadu ilgā projekta laikā.
Viņš izteicās: "Mēs šajā tikšanās reizē ieradāmies ar "autsaideru" birku, kur visi uz mums uzreiz skatījās kā pastarīti. Mēs tur ieradāmies un spēlējām ar negaidītu raksturu, uzdrīkstoties stāties pretī Serbijai viņu pašu zemē."
"Mēs uzspiedām savu tempu un aizvadījām uzbrūkošu spēli piesātinātā vidē. Es tobrīd uzskatīju, ka mēs, iespējams, bijām pelnījuši uzvarēt. Taču tā vietā, lai mūs tas apbēdinātu, tas zaudējums mums deva vēl lielāku stimulu un apziņu."
"Tāda maza nācija kā Latvija ieradās Belgradā un spēlēja ar tādu raksturu pret komandu, kuras līderis bija [Milošs] Teodosičs un kuru trenēja [Svetislavs] Pesičs. Tas bija pirmais stūrakmens mūsu ceļā," viņš apgalvoja.
"When I happen to walk around the city, then stop and collect their congratulations and compliments. For Latvian people, this is far from obvious. They are very reserved, and a little shy. They seem to have finally broken this ice curtain that enveloped them.
Latvija tad reabilitējās pret Slovākiju. Mēnešus vēlāk viņi gan izbraukumā Monsā, gan mājās Rīgā divas reizes pēc kārtas pieveica Beļģiju.
"Tas dubultais izaicinājums februāra logā pret Beļģiju bija svarīgs mūsu ambīciju atrašanai. Tas pateica visiem, ka esam uz pareizā ceļa," atminējās Banki.
Kad jūnijā pārpildītā "Arēnā Rīga" pienāca iespēja revanšam pret Serbijas izlasi, mazāk rezultatīva spēle noslēdzās 66-59 mājinieku labā. Tas patiešām izmainīja skatu uz šo grupu.
Banki izteicās: "Tas bija k[aums entuziasmā un vēlmē piedalīties. Ideāla situācija, kurā spēlētāji labi piešķīla dzirksteli un Latvijas publika – latviešu tauta, man būtu jāsaka – attiecīgi reaģēja, uzreiz pieņemot komandu, kas no paša sākuma bija rādījusi izcilu raksturu."
Sensacionāli pārsteidzot visus ar 11 uzvarām 11 spēlēs pēc pirmā mača Belgradā, viņu pārliecība aizsniedzās līdz Džakartai un visbeidzot Manilai, kur Latvija apstiprināja savu statusu kā zināms Eiropas grands.
"Tās bija ļoti prestižas uzvaras pret lieliskām komandām, lieliskiem čempioniem un treneriem. Šo apoteozi veido Pasaules kauss, kur mēs vienu pēc otra sakrājām panākumus pret Franciju, Spāniju, Itāliju, Lietuvu un Brazīliju," viņš teica.
Latvija bija Dāvja Bertāna tālmetiena attālumā no vēsturiskas pusfināla sasniegšanas un tātad olimpiskajām spēlēm kā ar Serbiju visaugstāk esošā Eiropas izlase. Latvija bija arī neticami tuvu, lai topošo pasaules čempioni izslēgtu no cīņas par medaļām.
"Neskaitot rūgtumu epilogā, tā arī ir spēle, kas man atstāja sajūtu, ka esam īpaša komanda," prātoja Banki, taujāts par to, kura no 26 oficiālajām spēlēm – starp kurām bija 23 uzvaras –sagādāja lielāko gandarījumu.
"Veids, kā mēs tikām līdz šai iespējai, kā mēs gatavojāmies, un kā mēs to uztvērām 40 minūšu garumā."
Viņš turpināja: "Bet tas arī izpaužas veidā, kā mēs esam bijuši spējīgi to sagremot: pēc mazāk nekā 24 stundām mēs atgriezāmies laukumā, lai spēlētu pret Itāliju. Lai gan mūs lauza nogurums, kas izbojāja arī tās spēles izskaņu, mēs atradām resursus, lai sasniegtu finālu par piekto vietu."
"Šis arī ir nozīmīgs apliecinājums tam, kāda vērtība un izturība ir šim kolektīvam. Mēs gan uzvarēsim, gan zaudēsim spēles. Taču šajos trijos gados mēs esam apliecinājuši, ka mums ir uz stabiliem pamatiem būvēts kolektīvs, nerunājot par spēlēm vai to momentiem kā tādiem."
Nezināms, uzticams, varonis
Ja būtu veids, kā ceļot atpakaļ laikā uz datumu pirms 2021. gada 25. marta, kad viņš pārņēma Baltijas izlases komandtiltiņu, tikai daži cilvēki Latvijā būtu apstiprinoši atbildējuši uz jautājumu "Vai tu zini Luku Banki?".
Un tas ir pilnībā loģiski.
(Gandrīz) trīs gadus vēlāk jau būtu grūti atrast kādu, kurš par viņu nezina. Vēl jo svarīgāk, itālis ikdienā izjūt, ka viņu vietējā sabiedrība gandrīz vai uzskata par varoni.
Manilas ekspedīcijas sagaidīšanas ainas bija diezgan pašsaprotams piemērs, lai izceltu nesalaužamo saikni, kas izveidojusies starp Banki un visu valsti. Tūkstošiem latviešu skandēja viņa vārdu it kā tā būtu grupa "Oasis" Knebvortas koncertā 1996. gadā.
"Paldies," itālis teikumu uzsāka latviešu valodā. "Neskatoties uz lielo attālumu, jūsu mīlestība spēja šķērsot okeānu."
Pat reizēs, kad attiecīgais notikums nav sapulcējis visu Rīgas pilsētu Brīvības pieminekļa ēnā, viņš izjūt tuvību ar cilvēkiem, kuri viņam ir pateicīgi.
"Es savā ikdienas dzīvē no visiem izjūtu šo atbalstu un atzinību," viņš pasvītroja, arī uzsverot, ka neuztver to kā pašsaprotamu lietu.
"Es šeit ierados, sastopot tik daudz aizdomas un neskaidrības par ārzemju treneri un viņa spējām, nezinot Latvijas realitāti, apturēt inerci, kas varēja kļūt bīstami negatīva. Par to bija tik daudz šaubu. Es to sajutu."
Iepazīstot latviešu pieeju dzīvei, viņš ir vēl vairāk pārsteigts, ka ieguvis šādu uzticību.
Viņš paskaidroja: "Es izjutu straujas izmaiņas no vispārīgas vienaldzības līdz šobrīd, ikdienā jūtamam novērtējumam no pilnībā visiem. No tiem cilvēkiem, kuri apstājas uz ielas un vēl veiksmi komandai, kas, iespējams, iepriekš nespēja izpelnīties šādu uzmanību un izsaukt tādu mīlestību no savas tautas un līdzjutējiem."
"Tas ir galvenais brīdis, atzinība, kuru man sagādā ikdienas mazās lietiņas. Kad man sagadās pastaigāt pa pilsētu, apstāties un uzklausīt viņu apsveikumus un komplimentus... Latviešiem tas nemaz nav pašsaprotami. Viņi ir ļoti ieturēti un mazliet kautrīgi. Viņi šķietami ir salauzuši šos ledus aizkarus, kas viņus ir ieskāvuši."
Banki vieta Latvijas izlases trenera amatā ir izdevīga visiem. Viņš uzvar, Latvija uzvar un pats svarīgākais, ka līdzjutēji uzvar.
"No emocionāla, kaislīga un sentimentāla skatupunkta es viņus sajūtu vēl labāk. Varbūt es to paveicu ar savu Vidusjūras raksturu, kas mani padara mazliet citādāku. Tas man dod lielu gandarījumu."
Šis nebūtu noticis, ja viss kolektīvs, ko triju gadu laikā dažādos turnīros veidojuši vairāk nekā 30 spēlētāji, neiemiesotu valstsvienības garu.
"Es pozitīvi vērtēju šī kolektīva apziņas trajektoriju," viņš atzina, detalizēti paskaidrojot, ko ar to domā.
"Es novēroju, kā spēlētāji šo projektu uzsāka ar dažādiem nezināmiem faktoriem un aizdomām par viņiem. Dažas bija saistītas ar vecumu, citas ar viņu iepriekšējo sniegumu, ar faktu, ka veterāniem bija ne pārāk patīkamas klubu sezonas. Citi bija mazliet nezināmi, bet tāpat uzrunāti un atrasti," turpināja Banki.
Piemēram, spēlētāji kā Artūrs Žagars ir acīmredzams apliecinājums teiktajam. Pēc debijas ACB čempionātā 18 gadu vecumā viņu mocīja ilgtermiņa savainojumi, un, iekrītot Lietuvas līgas tabulas vidusdaļā, viņš atkal atrada sevi "Nevežis" sastāvā. Jauna FIBA Pasaules kausa rezultatīvo piespēļu rekorda uzstādīšana bija kā ķirsītis uz kūkas.
Šī sastāva aisberga smaile paļaujas uz pilnīgi katras sastāvdaļas pārliecību.
"No otras puses, es atklāju, ka katrs no viņiem, uzvilcis šo kreklu un pievienojies šim kolektīvam, var, iespējams, sasniegt tādu snieguma līmeni, kuru neviens nebija iepriekš viņos saskatījis. Man vislielāko gandarījumu sniedz apziņa, ka katram no viņiem ir vajadzīgās prasmes, lai mēs kļūtu par "top" komandu," itāļu meistarīgais taktiķis uzsvēra.
Galu galā, kā jau Banki izcēla, "skaitļi nemelo", Latvijas izlasei "Nike" FIBA Pasaules rangā uzkāpjot no 29. uz 6. vietu.
"Domāju, ka vēsturē nekad nav bijis tāds izrāviens tik īsā laika nogrieznī. Tie nav tikai mani apstākļu sakritības teikti vārdi. Tos arī apliecina paveiktie darbi," saka Banki.
"Katra atsevišķā sastāvdaļa izrādīja vajadzīgo nodošanos šai programmai. Savā ziņā daži no viņiem bija veterāni. Taču daži arī bija jauni spēlētāji. Citi nebija nekad tikuši pie iespējas izpausties valstsvienībā ar šādu kvalitāti."
Olimpiskā sapņa izdzīvošana
Biļetēm uz Latvijas spēlēm tiekot izpārdotām dažu stundu laikā, mājinieki 2024. gada FIBA Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, sākot jau ar pirmo cīņu 2. jūlijā, pulksten 19.00 pret Gruziju, izpelnīsies skaļāko atbalstu.
Taču cīņas starp pārējām piecām A un B grupas pārstāvēm Rīgā arī nesagādās vilšanos.
"Domāju, ka šī ir viena no sabalansētākajām komandām pasaulē. Katrai komandai patiesībā ir augstākās klases spēlētāji, kuri var ietekmēt spēles iznākumu," uzskata Banki.
Tad, kurš ir favorīts uz iekļūšanu olimpiskajās spēlēs? Itāļu treneris uzskata, ka vienu konkrētu valsti nosaukt grūti. "Sarežģīti nosaukt vienu komandu, jo es sakstu turnīru, kuru raksturo līdzsvars, kur katrai komandai ir autentiskas zvaigznes."
Šajā nedēļā Latvijā sapulcēts nebeidzams saraksts ar ļoti talantīgiem vārdiem: Dāvis Bertāns, Marselinju Uertass, Nikola Vučevičs, Tornike Šengelia, Brunu Kabuklu, Artūrs Žagars, Sandro Mamukelašvili, Kendriks Perijs, Goga Bitadze. Un vairāki citi. "Patiesi līderi, kuri nāk no NBA vai Eirolīgas augšgala," sajūsmā ir treneris.
Taču zvaigznes nebūs vienīgais iemesls, kāpēc sekot jūlija sākumā "Arēnā Rīga" notiekošajam.
Viņš teica: "Visām komandām ir savas spēles struktūra – par to liecina konkrēts komandas profils, kā tas ir Gruzijas gadījumā, viņiem esot spējīgiem uzrunāt [Aleksandra] Džikiča kalibra treneri. Es sagaidu vienlīdzīgu turnīru, kur katrai komandai ir potenciāls uzvarēt katru."
"Sīksti dueļi no tehniskas un taktiskas perspektīvas – saskatu galvenokārt eiropiešu trenerus, kuri ir spējīgi panākt savu spēles manieri un prasības. Tās būs sīkstas un izaicinošas spēles gan tehniski, gan taktiski, jo šie treneri ir spējīgi atstāt savu nospiedumu uz savām komandām."
Šis ir valstsvienību turnīrs, bet 58 gadus vecais treneris uzskata, ka sacensības "rādīs tādu spēles kvalitāti, kas pietuvinās valstsvienības tuvu klubiem".
Tieši to Banki ir centies panākt ar savu Latvijas valstsvienības kolektīvu. Viņš parādījās, lika viņiem sapņot un tad lika viņiem noticēt.
FIBA